Agita

Dalībnieka stāsts

Agita Pusvilka darbojas nevalstiskajā vides organizācijā “homo ecos:”.

Viņa piekrīt apgalvojumam, ka pārtika var būt gan zāles, gan inde. Nu jau gandrīz divus gadus lieto vegānu uzturu, pirms tam lielākoties veģetāru, izvēlas vietējos produktus, un ir gatava izēst sava bērna šķīvi, lai tikai pārtika nenonāktu atkritumos.

Domājot par atbildīgu pārtikas patēriņu, Agita uzdod jautājumu: Vai nākamās paaudzes varēs ēst tādu pārtiku, kāda šobrīd pieejama mums? Tādu, kas audzēta nepiesārņotā vidē, cilvēka domu un roku apmīļota, īsta, smaržīga un veselīga.

Uzskata, ka pārtikas produktu ražošanā ir ieguldīti milzīgi resursi, lai produkti nonāktu līdz patērētājam. Izmetot produktu, mēs izmetam dabas resursus, cilvēku darbu un arī daļu savas naudas.

Jānis Rožlapa

ZS Rozītes, Gulbenes nov.

Jānis Rožlapa ar bitēm jau kopš bērna kājas, bet savu saimniecību izveidoja 90. gados. Ņipro un sātīgo rudzu maizi, kuru tagad atpazīst jau visa Rīga, cep piecus gadus.

Kāpēc Rozītēs saimnieko bioloģiski? Dabiskums Jāni pavadījis jau izsenis, viņš citādi nemaz nevarētu, kā no A līdz Z saimniekot bioloģiski. Kā bioloģiskais lauksaimnieks var piedalīties arī dažādos projektos, nupat saņēmis iekārtas veselīgās bišu maizes ražošanai.

Domā, ka globāli pasaule ir par daudz mantkārīga – met ārā jau saražoto pārtiku, paverdzina cilvēkus. “Rozītēs” pārpalikumi nonāk sunīša galdā vai aiziet kompostā.

Uzskata, ka bites jau nevar piesiet, tās ir brīvas. No bitēm mācās arī pats – pēc tā, kā bites patērē barību un taisās uz ziemošanu, var noteikt, vai būs barga ziema.

Ieva un Pēteris Langrāti

ZS Siliņi

Ieva un Pēteris Langrāti skaistajā Lielvārdes novada Lēdmanē ar bitēm saimnieko un ražo medu 3 gadus. Kā pilsētnieki viņi atgriezušies dzimtajās lauku mājās un piepildījuši savu bērnu dienu sapni.

Vispār doma par bioloģisko saimniekošanu sākumā šķita utopiska, bet, ģimenē ienākot bērniem, savu ērto un paredzamo dzīvi pilsētā, iemainīja pret laukiem un saprata, ka bez bioloģiskās domāšanas dzīvot vairs nav iespējams.

Viņus arvien pārsteidz dabā notiekošais un vilina viss jaunais – vai zinājāt, ka tītari ir lieli lidotāji un var uzlaisties pat 15 metru augstumā?

Gribētu, lai dzīšanās pēc materiālajām vērtībām un lielākas ražas iegūšana cilvēkiem nebūtu svarīgāka par savvaļas augu, dzīvnieku un kukainīšu saglabāšanu.

Kartupeļa stāsts

Kartupelis Eiropā ienāca 16. gadsimtā, sākotnēji, kā eksotisks krāšņumaugs. Iedomājaties, kāds pārsteigums bija, kad atklājās, ka saknēs dusošie bumbuļi ir ēdami! Un nu, līdz šim dienām jau zināmas vairāk nekā 3000 kartupeļu šķirnes.

Mēs, latvieši gadā apēdam ap 80 kg kartupeļu, bet kopējā kartupeļu raža Latvijā ir vidēji 500 000 tonnas gadā. Pasaulē, pēc ieguves kartupelis ir piektais lielākais kultūraugs un pirmais starp dārzeņiem.

Ar ko atšķiras biloģiskais kartupelis no intensīvi ražotā?
Pēdējais “bagātināts” ar raundapu, insekticīdiem, fungicīdiem. Pestīcīdus miglo vismaz 4 reizes sezonā. Un ja saražo 500 000 tonnas gadā, cik kanniņas ar raundapu jāizlej?

Biloģiskais ir rāmāks satura ziņā - audzēts balstoties uz dabas izpratni, bez ķīmisko līdzekļu lietošanas. Galvenais veiksmīgas saimniekošanas pamatprincips ir veselīga augsne.
Kartupeļiem slimības un kaitēkļu ierobežo galvenokārt ar augsekas maiņu, kartupeļus vienā vietā neauzējot biežāk kā pēc četriem gadiem. Vēl efektīvs pasākums kartupeļu slimību ierobežošanā ir sēklas bumbuļu apzaļošana. Augšanas laikā nezāļu, slimību un kaitēkļu ierobežošanu veic ar vajošanu un ecēšanu. Mēslošanai lieto dabīgo mēslojumu (kūtsmēslus, zaļmēslojumu, u.c.). Bet kolarado vaboles... tās nolasa ar rokām.

Antra un Guntis Sirmie

Antra un Guntis Sirmie “Kronīšu” biologisko dārzeņu konservus piegādā nevienam citam kā sava radinieka, Latvijā tik ļoti zināma pavāra, Mārtiņa Sirmā restorāniem Rīgā. Sākums bija Sirmā izstrādātā tomātu mērce, tagad sortiments ir pieaudzis līdz pat 30 produktiem.

Kronīšu saimnieki ir laimīgi, jo dzīvo tīrā un skaistā vidē, ar skaidrām debesīm, tīriem ūdeņiem un zaļu zāli, dara darbu, kas patīk un sagādā prieku. Ģimene sava 94 gadus vecajā guļbūves klētī drīzumā plāno iekārtot muzeju. Tur būs aplūkojamas Sirmo dzimtas relikvijas no vairākām paaudzēm.

Domā, ka valsts politikai jāmainās attiecībā uz mazajām saimniecībām, lai vairāk varētu attīstīties bioloģiskā saimniekošana.

Ilze un Juris Lipski

Ilze un Juris Lipski atrodas vietā, kur ir viņu sirds – Gaujas nacionālā parka teritorijā. Viņu saimniecība ir arī viņu pavasaris visa gada garumā. Paši izvēlējās audzēt to, bez kā nevar iztikt, dārzeņus, līdz ar to jebkurš darbs, pat ravēšana, sniedz prieku.

Domā, ka katram cilvēkam ir jāsāk ar sevi. Viens, vēl viens, vēl viens un kopā var sanākt daudz. Un nevajag teikt, ka viens cilvēks ir tikai piliens jūrā.

Atbildīgs pārtikas patēriņš, viņuprāt, sākas cieņā pret ēdienu, kas, savukārt, nozīmē cieņu pret pašu cilvēku. Varbūt, neizmetot miskastē maizi vai biezpienu, neuzlabosies situācija pasaules reģionos, kur valda bads, bet pārticība vairojas arī cilvēku attieksmē pret ēdienu.

Inguna Roga Saulīte un Aivis Saulītis

Inguna Roga Saulīte un Aivis Saulītis dzīvo ar devīzi “Ar katru ģimeni sākas Latvija”. Vēl pirms diviem gadiem bija jāizdara izvēle – doties prom vai pārcelties uz saimniekošanu dzimtas mājās. Un tad viņu dzīvē ienāca 20 paipaliņas, sievasmātes dāvātas...

Bioloģiskā saimniekošana? “Latvju sētas” saimniekiem tieši bērnu ienākšana dzīvē lika paskatīties uz teicienu – “Tu esi tas, ko tu ēd,” – pavisam citādi. Kurš labprātīgi dotu savam bērnam pīrāgus no raundapa apsmidzinātu kviešu graudu miltiem un nezināmas izcelsmes gaļas, kas E – vielu skaitā tuvojas Mendeļejeva tabulai? Viņi nē.

Ingunas un Aivja ģimeni satrauc pārtikas izmešanas problēma pasaulē. Kaimiņu bērniem reizēm neesot pat maizes, kamēr citi cilvēki iegādājas pārtiku vien impulsa vadīti un to nemaz neiztērē.

Māra un Jānis Arāji

Dalībnieku stāsts

Nu jau gandrīz 9 mēnešus arī Arāju ģimene ir viena no 500 Latvijas ģimenēm, kas lielu daļu savas ikdienas pārtikas izvēlas iegādāties Tiešās pirkšanas Sēlpils ielas pulciņā. Viņus, kā jau daudzas ģimenes, uz to pamudināja meitas Katrīnas ienākšana dzīvē. Bija jāsāk plānot, kādu pirmo “īsto” ēdienu mazajai piedāvāt.

Ģimene par produktiem un šo iespēju ir sajūsmā - viss svaigs, ekoloģisks, tikko no kokiem, dobēm, krūmiem. Visu sagādā zemnieki, kuriem pašiem ir prieks par savu darbu.

Māra uzskata, ka Tiešā pirkšana ir atvieglojusi viņu dzīvi, kā arī pilnveidojusi Katrīnas ēdienkarti. Tagad uzcept biezpiena sacepumu var bez bažām, jo ir skaidri zināms, no kurienes nāk biezpiens un olas. Vai arī pusdienās apēst spageti ķirbi ar kādu gardu piedevu.

ZS Indrāni

Indrānu saimniecībā īpašas ir tradīcijas un dzimtas apziņa. Viņi bijuši zemnieki Skujenē paaudžu paaudzēs, ko apliecina pat senākās baznīcas draudžu reģistra grāmatas – tur atrodams senču spēcīgais uzvārds “Ozols”.

Saimniekojuši bioloģiski vienmēr, bet kopš 2008. gada saimniecība ir arī sertificēta.

Uzskata, ka pārtikai pēc iespējas jābūt vietēji audzētai, ražotai un arī patērētai. Ananasu vietā Indrānos cieņā ir āboli, coca-colas vietā lieto jāņogu sulu un kulinārijā citronskābi aizvieto ar cidoniju sulu.

ZS Kaņepītes

Guntars Antonijs un Dita Mitničuka ar bioloģiskās pārtikas ražošanu iesāka nodarboties 2010. gadā, un sākumā tas bija tikai vaļasprieks. Tagad saimniecība, kas atrodas Valmieras pusē, Kocēnu novadā audzē kviešus, miežus, zirņus, griķus, auzas un citus graudaugus.

Miltus un graudus saimniecībā loba restaurētos aparātos, viens no tiem ražots 1905. gadā, viss ir roku darbs, produkcija - svaiga, gatavota tikai uz pasūtījumu.

Šogad viens no saimniecības ekskursantiem jautāja „Kāpēc jūs esat bioloģiskie zemnieki? Raundaps taču nav kaitīgs?”, uz ko saimniece Dita atbildējusi: „Ja jūs esat pārliecināts, ka Raundaps nav kaitīgs, tad varat droši to sev liet glāzē un dzert”.

Ludmila Valaine

ZS Mežupes, Gulbenes nov.

Ludmila Valaine uzskata, ja viņa ir kaut ko parādā Pasaulei, tad tā ir tīra vide mazbērniem un pienākums parādīt, kā top īsta maizīte, kā izaug nepiesārņoti augļi un dārzeņi.

Saimniecībā “Mežupes” cieņā ir laimīgi truši, kazas un vistas. Ar zaķiem un trušiem vispār apvīta arī ģimenes stāstu pasaule – Ziemassvētkos ciemos tiek gaidīts meža zaķis un viņam pušķota eglīte, bet Lieldienās mazbērni gaida trušu izperētās olas.

Nav jau tā, ka Ludmilai apkārt tikai bioloģiskās saimniecības, bet viņa saprot, ka ar savu rīcību un saimniekošanu var paradīt, ka ir iespējams dzīvot arī citādi.

Lielkalni

Aijas un Daiņa Paukšēnu saimniecība “Lielkalni” atrodas Ungurpilī. Tas ir dažādu, mazāk pazīstamu, vitamīniem un minerālvielām bagātu ogulāju dārzs. Te sastopamas tādas veselības ogas kā zelta jāņogas, irbenes, ēdamie sausserži, smiltsērkšķi, citronliānas, aktinīdijas, sauktas arī par ziemeļu kivi, melnie plūškoki, vilkābeles, aronijas un bārbeles.

Saimnieki ir pārliecināti – ja jau šīs ogas ir tāds veselības avots, kā gan vispār varētu ienākt prātā tās indēt ar ķīmiskām vielām? Savu produkciju Aija un Dainis iepako tikai stikla tarā, jo to var lietot atkārtoti un nekaitēt videi, plastmasai viņi met līkumu.

Uzskata, ka pārtikas lietotājiem vajadzētu aprēķināt, cik daudz viņi var iztērēt, lai pārējais nav jāizmet. Uztraucas arī par lauksaimniecības zemes pieaugumu, kuru visā pasaulē izmanto degvielas augu audzēšanai.

Ataugas

Ar vairāk nekā 30 augļkoku sugām, no kurām ābelēm vien ir ap 40 šķirņu, ieskauta ir zemnieku saimniecība “Ataugas”. Šeit, Tukuma novada Džūkstes pagastā, viss darbojas pēc principa – visiem vai nevienam – produkcijai jābūt daudzveidīgai.

Ataugu saimniece Lilija Ansone strādā ļoti daudz un atbildīgi un reti pamet saimniecību. Kā pati smejas: saimniecības biznesa plānā nebija iekļautas 3 lietas: atvaļinājums, brīvdienas un vecumdienas.

Lilija ir par dabas resursu saglabāšanu un, kaut gan augļu uzglabāšanai izmanto plastmasas kastes, to skaidro racionāli - salīdzinot ar koka kastēm tās izmantošanas ilgums ir 15-20 gadi. Koka kasti, ja tajā ābols sapuvis, ir jāizmet, bet plastmasas kasti izmazgā un lieto atkal.

ZS Vizbuļi

Vizbuļi dibināti 2004. gadā, kā bioloģiskā saimniecība jau no saviem pirmssākumiem. Sākumā dārzeņus audzējuši pamazām, veduši uz Berga bazāra tirdziņu un ievēroja, ka pieprasījums ir liels. Tas arī bija iemesls dārzeņu platības palielināt. Joprojām mācās paši un pamāca arī citus. Grib sev un citiem pierādīt, ka laukos dzīvot ir forši un var arī nopelnīt. Viņu darbs ir arī viņu hobijs.Vizbuļu saimnieks mīl savas govis, saimniece savus dārzeņus, seno šķirņu tomātus, kartupeļus, savukārt dēls saprotas ar trušiem un kolekcionē zemeņu šķirnes.

Kāpēc Vizbuļos saimnieko bioloģiski? Jo citu domu nemaz nav bijias, ja ir velme saglabāt savu zemes pleķīti tīru un nepiesārņotu. Domā arī par savu nākamo paaudžu veselību.

Vizbuļu saimniece Laima ievērojusi, ka Tiešās pirkšanas pulciņos ir daudz veģetārieši, cilvēki labprāt pērk spinātus, salātus, pākšaugus. Viņai patīk, ja pulciņu dalībnieki atbrauc ciemos uz saimniecību un paši novāc ražu, pulciņš tādējādi iegūst seju, bet Laima zina, ko turpmāk audzēt vairāk, kas labāk garšo.

Ragāres

Ragārēs audzēto ārstniecības tēju augi bauda Skrīveru dabas un Daugavas senlejas krasta augšdaļas pasauli. Saimniecība dibināta 1992. gadā un ir viena no pirmajām bioloģiskajām saimniecībām Latvijā. Šeit var atrast vairāk kā 100 augu sugu un šķirņu - garšaugu, ārstniecības augu stādījumus, kā arī Latvijā lielākās Mandžūrijas aktinīdijas (Ziemeļu kivi).

Jaunais saimnieks Jānis Vaivars saimniecību pārņēma no savas vecmāmiņas Māras Vaivares, kas kas savulaik izveidoja ārstniecības augu audzētavu un tēju ražotni, iestādīja augļudārzu. Daudzas tējas šeit audzē pļavās, kurām ir bioloģiskās daudzveidības statuss. Dobēs, savukārt, atrodami tie augi, kas paši skarbajās pļavās izdzīvot nevarētu.

Janavas

Janavas atrodas starp Aizkraukli un Koknesi, Daugavas krastā. Vecajā klētī saimnieki ierīkojuši zāļu tēju un bioloģiskā sejas krēma degustācijas telpu un pārdošanas vietu. Viena no mīļākajām Antas Kučeres dzīves atziņām ir: „Bezdarbība veicina vecuma iestāšanos darbs pagarina mūsu jaunību”.

Cilvēks ’’barojas’’ ne tikai no pārtikas, bet arī no augu enerģijas, to aromāta un skaistuma. Anta, kad jūtas nogurusi, padarbojas savā dārziņā un uzreiz jūtas krietni labāk. Arī pagatavojot tasi smaržīgas, veselīgas tējas reizēm nozīmē iegūt mirkli laika, un tas šajā steidzīgajā laikmetā taču ir tik būtiski! Janavās izaudzēto augu sortiments katru gadu mazliet mainās, te sastopama dažādu šķirņu piparmētra, mārsils, izops, estragons, dille, maurlociņi, ķiploks, lavanda, kumelīte, kliņģerīte, ehinaceja, rudzu puķe, kaķu mētra, vērmele, dižzirdzene, lupstājs, dievkociņš. Gar ārstniecības augiem ved taka, pa kuru ejot var klausīties putnu treļļos un baudīt Daugavas ainavu.

Anta vaicā: “Kura sieviete gan negrib dabīgu sejas krēmu, ar kuru padzenāt savas krunciņas?” Janavās no bioloģiskajām izejvielām gatavotais sejas krēms “Beāte” nosaukts saimnieces mazmeitas vārdā.